Eiropas Savienība
Lai arī Eiropas Savienība ( turpmāk – ES ) sākotnēji tika veidota kā ekonomiska valstu apvienība, 1992. gadā tika parakstīts Māstrihtas līgums jeb Līgums par Eiropas Savienību, atbildot uz dalībvalstu vēlmi paplašināt sadarbību dažādās jomās, t.sk. kultūras jomā. Līgums pauda dalībvalstu vēlmi iezīmēt jaunu posmu Eiropas integrācijā un stiprināt Eiropas vienotību, ņemot vērā straujo kultūras industriju ekonomiskās nozīmes pieaugumu un nepieciešamību rūpēties par Eiropas identitātes saglabāšanu pieaugošas globalizācijas apstākļos.
ES kultūrpolitika balstās uz 1997. gadā parakstītā Amsterdamas līguma 151. pantu. Amsterdamas līgums pārveidoja Līgumu par Eiropas Savienību ar mērķi saglabāt ES institucionālo rīcībspēju, ņemot vērā gaidāmo ES paplašināšanos.
ES netiek noteikta kopējā kultūrpolitika un nekādā veidā netiek ierobežota valstu suverēnā vara kultūras jomā. ES kultūrpolitikas mērķis ir saglabāt un veicināt katras dalībvalsts atšķirīgo un unikālo kultūru, iepazīstināt dalībvalstu iedzīvotājus ar izcilām Eiropas kultūras vērtībām, saglabāt kultūras mantojumu. ES konsekventi aizstāv tā saucamo „kultūras izņēmuma principu”, kas ļauj valstīm iejaukties kultūras tirgus regulēšanā, ja tas nepieciešams kultūras daudzveidības un kultūras mantojuma saglabāšanai.
ES moto - „vienoti dažādībā” – pauž ES vēlmi saglabāt tās bagāto kultūras un valodu daudzveidību un pamato ikvienas dalībvalsts pienākumu rūpēties par savas kultūras un valodas savdabības saglabāšanu un attīstību.
ES veicina dalībvalstu sadarbību kultūras jomā, atbalsta to iniciatīvas, piešķir finansējumu kultūras projektiem, bet nepieprasa dalībvalstīm harmonizēt to kultūras politiku. Galvenie kultūrpolitikas īstenošanas instrumenti ir kultūras atbalsta programmas visās kultūras nozarēs.
Jautājumiem: espolitika@km.gov.lv
