Kultūras ministres uzruna
Pirms divām nedēļām Kultūras ministrija Latvijas kultūras darbinieku otrajā forumā pieteica jaunus darbus. Mēs nevēlamies nekādas revolucionāras reformas, jo reforma savā būtībā paredz iepriekšējā noliegumu. Taču mūsu pieeja ir nevis noliegt to, kas ir, bet gan radīt jaunu pievienoto vērtību esošajam. Tā ir tāda konservatīva pieeja, kas man personiski ir tuva. Satricinājumi kultūras dzīvē, arī kultūrizglītībā nav nepieciešami. Forums pirms divām nedēļām bija pirmā sanākšana mūsu šoruden paredzēto septiņu konferenču ciklā, kam dots septiņu māsu nosaukums. Šodienas konference par dizaina apmācību ir otrā no šīm septiņām.
Ir nepieciešama atruna, ka šīs konferences nereprezentē visu kultūras kopainu – ne tuvu. To mērķis ir runāt par jauno pienesumu kultūras nozarei, kuru nosaka gan modernā pasaule, kurā mēs dzīvojam, gan, tā sakot, mūsu vēlme šo pasauli kaut kā mainīt uz labu. Jaunie darbības virzieni, ko plānojam apspriest gaidāmajās konferencēs, ir ļoti dažādi. Tā ir radošo industriju attīstība – ieskaitot nacionālo kino, arhitektūru, reklāmu, dizainu un citas jomas.
Mēs esam apņēmības pilni rādīt Eiropai piemēru ar inovācijām nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Latvija ir vadošā valsts Eiropā ar vienotā elektroniskā kopkataloga veidošanu, kurā būs vienkopus atrodama muzeju, arhīvu un bibliotēku informācija. Tāpat esam pionieri ar “Gaismas tīklu”, Nacionālo digitālo bibliotēku, kultūrkartēšanu elektroniskajā vidē, portālu kultura.lv un Nacionālās digitālās enciklopēdijas ieceri. Digitalizējot kultūras mantojumu, mēs to padarīsim tuvāku mūsdienu cilvēkiem un iekļausim izglītības sistēmā. Tāpat šoruden plānots runāt par laikmetīgās mākslas uzkrāšanas pamatprincipiem un kultūras kanona izstrādi.
Skaidrs, ka visi tikko minētie uzdevumi vistiešākā veidā atsauksies uz kultūrizglītības saturu. Ar jauniem paņēmieniem, jaunām informācijas atrašanas metodēm un jaunu saturu tiešsaistē paplašināsies mūsu visu – arī skolotāju un skolnieku redzesloks.
Šodien mums ir paredzēta saruna par dizainu, precīzāk sakot, par dizaina apmācību, bet mēs esam nākuši kopā lielāka mērķa vārdā. Šis vārds jeb vārdu salikums ir valsts konkurētspēja. Protams, mēs varam nostāties pozā un atsaukties tikai uz garu, dvēseli un mākslu mākslai. To mēs arī darām brīžos, kad mūs ir saviļņojis kāds mākslas fakts vai līdzdalība kopīgos procesos, tādos kā Dziesmusvētki. Tā ir pašvērtība pati par sevi, nav šaubu, gluži kā nopietnā izvēle – un tā ikreiz ir izvēle, nevis kāds dabas dots dotums – būt par latvieti un saglabāt latvietību.
Tomēr kaut kas ir mainījies, kas liek arī mūsu kultūras nozari skatīt plašākā kontekstā. Mainījusies ir pasaule un Latvijas vieta tajā. Mainījušies ir ekonomiskās pastāvēšanas nosacījumi, kas vistiešāk ietekmē mūsu nozari. Mainījušās ir tehnoloģijas un veids, kā jauni cilvēki komunicē ar pasauli. Man ir pamatotas aizdomas, ka tagadējie devītklasnieki mūsu šodienas sanākšanu nodēvētu par visai garlaicīgu apspriedi.Taču arī progresīvie jaunieši nereti neizprot, ka mūsu laika lielās pārmaiņas nav tehnoloģiju un ekonomisko tīklojumu rosinātas. Kā raksta viens no radošās ekonomikas lielākajiem guru pasaulē, Ričards Florida, kuru esmu aicinājusi piedalīties radošajām industrijām veltītajā konferencē novembrī, “dziļas un ilgstošas mūsu laikmeta pārmaiņas nav vis tehnoloģiskas, bet gan sociālas un kultūras”.
Pārtikušajās sabiedrībās konformisms vairs nav centrālais sociālais rādītājs, bet mums, kaut arī neesam sasnieguši Rietumu pārticību, ir skaidrs virziens, kurā šie Rietumi attīstās. Tas ir radošums, jaunas sociālās saites, uzņemoties lielākus riskus un mazākas sociālās garantijas. Tas raksturo ļaudis, profesionāļus, kas, piemēram, ASV rada gandrīz trešo daļu no kopprodukta. Tā ir izteikta cilvēku mobilitāte, spēja ne tikai pielāgoties tirgum, bet radīt jaunus mikro un makro tirgus.
Mums ir jāpārņem šīs attīstības pieredzes pozitīvā puse, gluži kā daudzi no mums deviņdesmitajos gados mācījās datorprasmes. Es nesaku, ka tagadējās pasaules attīstības virziens būtu kaut kas īpaši labs. Bez vispārējās vērtību orientācijas, ko galvenokārt gūstam ģimenē, skolā un baznīcā, cilvēks rosās naudas, pašapliecināšanās un “interesantuma” dēļ. Ja nav šī drošā pamata, jauns cilvēks tiek neatgriezeniski ieskalots izklaides industrijas duļķēs, kas veido viņa pasaules uztveri. Mūsdienās viskonkurētspējīgākie ļaudis nemitīgā stresā kļūst nervozi un cilvēku attiecības kļūst paviršākas. Daži to sauc arī par personības kā tādas degradāciju. Tomēr līdzās katra cilvēka izaugsmei pastāv arī valsts un sabiedrības izaugsme, jo tikai tā varam domāt par sociālo taisnīgumu, ko nav iespējams īstenot bez konkurētspējas palielināšanas.
Kopt cilvēciskumu cita starpā palīdz īsts mākslas pārdzīvojums, kas ikreiz ir brīnums. Jūsu uzdevums ir un paliks būt par pedagogiem, par audzinātājiem. Valsts uzdevums savukārt ir stiprināt konkurētspēju, un šodien mēs to pamatosim ar jaunu izglītības saturu. Mākslas skolu un augstskolu skolotājam, līdzīgi bibliotekāram, ir jāpārtop par mūsu neizbēgami dinamiskās pasaules informatīvo loci. Locis, kā zinām, ir speciālists, kas vada kuģi kuģošanai sarežģītās vietās. Latvijas valdība Kultūras ministrijas, bet ceru, ka drīzumā arī Ekonomikas un Izglītības ministrijas personā daļēji sagādās jums iespējas paplašināt savu profesionālo varēšanu.
Bibliotekāri jau lielā mērā ir kļuvuši modernāki un zinīgāki. Tas noticis pēdējos divos gados, pateicoties miljoniem vērtajai investīcijai – “Gaismas tīklam” visā Latvijā, jaunajām elektroniskajām datu bāzēm un bibliotekāru apmācības programmai, kas skar vai skars tūkstošiem speciālistu.
Skolu materiāltehniskās bāzes uzlabošana var iet roku rokā tikai ar jauna satura pievienošanu. Atcerēsimies, ka Eiropas nauda, ko mūsu sistēmai jāspēj piesaistīt, ir vērsta uz augstas pievienotās vērtības radīšanu. Lai kā mums sāpētu sirds, to nevar radīt tikai ar lietišķo un tēlotāju mākslu, bet to var sekmēt, mācoties dizainu.
Ir jāsaka, ka Latvija ir unikāla valsts Eiropā. Un ne tikai ar vienīgo zilo govi vai dažiem lidojošiem un daudziem dziedošiem cilvēkiem, kā Latvijas reklāmā rāda, bet gan ar mūsu mākslas un mūzikas skolu tīklu. Nav otras valsts Eiropā, kur būtu tik blīvs un sazarots mākslas un mūzikas skolu tīkls, kas ļauj ikvienam bērnam atbilstīgi savam talantam mācīties zīmēt, gleznot vai veidot, vai arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu un apgūt mūzikas vēsturi. Manuprāt, šis 150 mākslas un mūzikas skolu tīkls ir viena no Latvijas lielākajām bagātībām – tām ir milzīgs pozitīvs starojums uz sabiedrību, varētu teikt, ka cilvēks, kas ir beidzis mākslas vai mūzikas skolu, noteikti ir kļuvis par labāku cilvēku.
Vienmēr var vēlēties vairāk naudas, vairāk aprīkojuma, lielāku sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Tomēr nevajag aizmirst, ka arī visturīgākās valstis Eiropā nevar pat iedomāties atļauties šādu, viņuprāt, ekstravaganci. Nekur valsts un pašvaldības ierobežotu resursu apstākļos neuztur tik plašu un sazarotu mākslas un mūzikas skolu tīklu. Šīs skolas ir mūsu rūpju bērni, bet daudz lielākā mērā – milzīga iespēja. Domāju, ka plašā mūzikas un mākslas skolu tīkla saglabāšana ir Latvijas stratēģiskajās interesēs.
Šodien mūsu konference ir pirmais pieturas punkts plašākā procesā, kura mērķis ir papildināt mākslas skolu mācību saturu ar jaunu dizaina apmācības programmu. Kādi ir mūsu, Kultūras ministrijas, pienākumi šajā procesā, un kādi ir jūsu, skolotāju, uzdevumi?
Kultūras ministrijas, Valsts kultūrizglītības centra un Dizaina informācijas centra apņemšanās ir mākslas skolu mācību programmās iestrādāt vai attīstīt dizaina apmācības pamatus. Savukārt augstskolās ir jāuzlabo esošais mācību saturs. Tas nenotiks vienā dienā, iespējams, pat ne vienā gadā, bet par termiņiem nedaudz vēlāk.
Tātad valsts atbildēs par dizaina apmācības programmām mākslas skolās.
Koledžām un augstskolām katrai individuāli būs jāveido savs profils un jāpiesaista Eiropas nauda. Valdība līdz šim ir pastiprināti atbalstījusi multimediju un digitālo tehnoloģiju apmācības ieviešanu Latvijas Mākslas akadēmijā un Liepājas mākslas skolā, kas, es ceru, drīzumā ar Valsts Kultūrizglītības centra palīdzību pārtaps par koledžu. Ar šā gada budžeta grozījumiem 100 tūkstoši latu ir piešķirti jauna mācību satura izstrādei mākslas skolās, iesaistot starptautiskus ekspertus. Par izpildi atbild Valsts Kultūrizglītības centrs un Dizaina informācijas centrs – tas ir labs piemērs tam, ka valstiskas funkcijas var daļēji deleģēt nevalstiskai organizācijai.
Ar savu profesionalitāti un prestižu par visa minētā ieviešanu atbild viens konkrēts cilvēks, jo anonīmas atbildības apstākļos nekas nenotiek. Tā ir Kultūrizglītības centra jaunā, enerģiskā vadītāja Agnese Miltiņa. Agnese pirms dažām nedēļām jau sāka pētīt dāņu pieredzi, un to es neminu veltīgi. Kā atzīmē pasaules redzamākie eksperti, līdzās ASV tieši Ziemeļvalstis visstraujāk attīstās radošo industriju jomā, un lielā mērā tas notiek, pateicoties valdību ilgstošai, mērķtiecīgai izglītības politikai. Tiesa, radošo industriju attīstība ir viena no Lielbritānijas un nu jau arī Vācijas politikas prioritātēm, taču Ziemeļvalstu veiksmes stāsts ir vairāk saistīts ar kultūrizglītību.
Šobrīd mums ceļā ir vairāki šķēršļi, kas nav saistīti ar materiāltehnisko bāzi, atalgojumu un mācību programmām.Viens no šķēršļiem ir informācijas un prestiža trūkums. Trūkst zināšanu, līdz ar to motivācijas par šīs profesijas potenciālo konkurētspēju. Esmu visu mākslas skolu direktoriem aizrakstījusi vēstules, mudinot, lai visiem skolniekiem ir pieejama ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotā kultūras periodika, to skaitā nepilnu gadu iznākošā “Dizaina Studija”. Tas ir ļoti labs, interesants žurnāls, kura sastāvdaļa ir arī “Dizaina skola”.
Pašām dizaina studijām joprojām trūkst prestiža. Uz tām nelaužas kā uz komunikācijas zinātnēm un neskaitāmajiem juristiem, ekonomistiem, politologiem daudzās jo daudzās augstskolās. Te ar vienkāršu skaidrošanu nepietiks, būs nepieciešams rīkot kampaņas – līdzīgi kā Veselības ministrija nesen mudināja jauniešus studēt medicīnu. Esam aicinājuši Agnesi Miltiņu līdz maijam izstrādāt ne tikai jauno mācību programmu, bet arī īpašu portālu internetā, piesaistot vadošos Latvijas reklāmas speciālistus.
Kādēļ mūs saista Andrejsala Rīgā, kurp visi šodien dosimies atklāt pirmo Starptautisko dizaina biennāli? Tādēļ, ka tur ir interesanti, tādēļ, ka tur dzirkstī radošums un oriģinalitāte, tādēļ, ka tā ir uz jauniešiem vērsta vide.
Ļoti labu darbu dizaina jomas popularizēšanā dara Ērika Stendzenieka vadītais Latvijas radošo direktoru klubs, kas regulāri piešķir balvas izcilākajiem jaunajiem dizaineriem, šādā veidā sasaistot dizaina jomu ar kopumā visai prestižo reklāmas nozari.
Ja reklāmas jomā dizaina nozīmē ir novērtēta, precīzāk sakot, reklāma bez dizaina vispār nevar pastāvēt, tad pārējā uzņēmējdarbībā joprojām ir visai bēdīga situācija. Daudziem uzņēmumiem Latvijā vēl aizvien trūkst izpratnes par dizaina lomu jebkura mūsdienīga, augstas pievienotās vērtības produkta ražošanā. Taču pasaulē šobrīd valda, tā sakot, apsēstība ar dizainu – ir mobilo telefonu dizains, modes dizains, televizoru dizains, mēbeļu dizains, interneta un žurnālu dizains, automašīnu dizains un pat matu sakārtojuma dizains. Citiem vārdiem sakot, dizains no nozares ir kļuvis par neaizstājamu komponenti jebkura produkta ražošanā.
Labs dizains pēc definīcijas ir augstu funkcionālo un estētisko kritēriju piemērošana produkta ražošanā. Tādēļ labs dizains ir jāpadara par jebkura Latvijā ražota produkta sastāvdaļu. Pagājušajā nedēļā izdotajā “Dienas” pielikumā, kas bija veltīts dizaina mēnesim, Mākslas akadēmijas asociētais profesors Holgers Elers saka: “Man ir gudri studenti ar lielu intelektuālo potenciālu un ambīcijām. Es ceru, ka daudzi no viņiem būs profesionāli dizaineri ar starptautisku pieredzi un panākumiem. Viņiem pieder nākotne, bet diez vai Latvijā. Jo mūsu sabiedrībai nav izpratnes par to, kas ir dizains. Ražotāji nesaprot to, ka nauda jāiegulda dizaina attīstībā. Tiek pirktas modernas ražošanas iekārtas, bet nav saprašanas, ko ražot. Lielākā daļa KAUT KO ražo Rietumu tirgum, jo vienīgais, ar ko mēs varam konkurēt, ir izstrādājumu cena. Situācija strauji mainās, jo resursu izmaksas strauji tuvojas Eiropas līmenim, un pēc diviem trim gadiem mūsu ražotā produkcija nevienam nebūs vajadzīga.”
Tā Holgers Elers, un es viņam lielā mērā piekrītu. Taču mums nepietiek ar problēmas konstatāciju, tā jānovērš. Ceru, ka tuvākajā laikā kāda nevalstiska organizācija, piemēram, Radošās ekonomikas institūts uzsāks plašu skaidrojošu kampaņu, vērstu tieši uz uzņēmēju. Te var piesaistīt ES līdzekļus, tikai jābūt uzņēmīgiem cilvēkiem, kas to visu īsteno.
Rudens ir labs laiks, lai runātu par dizainu. Koku lapas kļūst dzeltenas vai sarkanīgas, daudzi ir ievērojuši, ka rudens mākoņiem piemīt īpaša forma un krāsa jeb dizains.
Taču ir jāatkārto, ka dizains nav tikai estētisks fenomens – tam ir daudz lielāka loma cilvēku dzīvēs, augstas pievienotās vērtības ražošanā un kvalitatīvas dzīves vides veidošanā. Dizains ir neaizstājama komponente modernas valsts konkurētspējā.
Par to šodien aicinu visus diskutēt.
