Literatūra
Pasniegti atzinības raksti par radošo ieguldījumu un mūža darbu kultūrā

Kultūras ministrs Nauris Puntulis ceturtdien, 14. novembrī, sešpadsmit kultūras jomas personībām un vienai organizācijai pasniedza  Kultūras ministrijas (KM) un Ministru kabineta (MK) Atzinības rakstus, godinot viņu radošo ieguldījumu.

Memoriālo muzeju apvienības speciāliste Gaida Jablovska, kas nozarei veltījusi piecdesmit darba gadus, saņēma KM Īpašo Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu Raiņa un Aspazijas pētniecībā un Latvijas muzeju nozares attīstībā, kā arī latviešu kultūras un tās izcilo personību popularizēšanā starptautiskā mērogā.

Kad agrā bērnībā mamma, kā daudziem no mums, lasīja priekšā Raiņa dzejoļus, Gaida Jablovska nevarēja nojaust, ka Rainis līdz ar Aspaziju kļūs par viņas likteni un mūža darbu 50 gadu garumā.

Tā sākumu iezīmēja jaunās muzejnieces „vasaras trimdas” Jasmuižā, liekot te atdzimt Raiņa jaunības mītnei. Gaida Jablov­ska ir viena no iedvesmojošu entuziasmu izstarojošajām muzejniecēm, kas uzturējusi dzīvu saikni starp Raiņa mantojuma pētniekiem Latvijā un aiz mūsu zemes robežām.

Viņa palīdzējusi iekārtot ekspozīcijas un godināt Raiņa un Aspazijas piemiņu arī viņu īstenajās trimdas vietās – gan Slobodskā, gan Lugano. Tomēr visvairāk paveikts 20 gadus vadot Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā Rīgā, kas tagad pēc restaurācijas ir ieguvusi atjaunotu veidolu un ekspozīciju.

Kā sava darba galveno mērķi un misiju Gaida Jablovska ir izvēlējusies būt vidutājai starp mūsu literatūras dižgariem un šodienas cilvēkiem, meklējot un palīdzot šodienas muzeju auditorijai saredzēt Raini un Aspaziju arī caur cilvēcisko personības prizmu. Te liels nopelns Gaidas Jablovskas atšifrētajām un grāmatās sakopotajām vēstuļu izlasēm, kas dod iespēju uz Raini paskatīties arī ar viņa vecākās māsa Līziņas vai iemīļotās Olgas Kliģeres (Mēnessmeitiņas) acīm.

Arī šodien, aizverot durvis uz muzeju, paliek vēl rosīgs darbalauks Rīgas Latviešu biedrībā, kuras priekšsēdētāja vietniece un krājuma glabātāja ir Gaida Jablovska.

Scenārists un dramaturgs Vladlens Dozorcevs, kurš šogad svinēja 80 gadu jubileju, saņēma Īpašo KM Atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas kultūrā un neatkarīgas Latvijas valsts attīstībā.

Radoša cilvēka dzīve ikdienā rit līdzenumā – raksti, scenāriji, lugas, redaktora darbs... Bet tad pēkšņi nāk laikmets kā devītais vilnis un liek izdarīt būtiskas izvēles. Vladlena Dozorceva dzīves devītais vilnis nāca, sēžot literārā žurnāla Daugava galvenā redaktora krēslā. Laikā, kad Latvijas politikā sākās tektoniskas svārstības, tieši viņa vadītās Daugavas līdzstrādnieks Viktors Avotiņš sāka runāt par Latvijas Tautas frontes dibināšanu. Vladlens Dozorcevs izvēlējās iekļauties Atmodas kustībā, un sākās laiks, kad vienlaikus nācās darīt divus darbus – turpināt vadīt Daugavu, kas plašai krievu auditorijai visā Padomju Savienībā tulkojumos padarīja pieejamu latviešu literatūru, kā arī iepzīstināja ar Latvijas krievu literātu darbiem, un paralēli tam plecu pie pleca ar citiem Latvijas radošās inteliģences pārstāvjiem Latvijas Tautas frontē izcīnīt bezasiņu cīņu par Latvijas valsts atgūšanu. Vladlens Dozorcevs atradās Atmodas kustības avangardā, kā Augstākās padomes deputāts 4. maijā balsoja par neatkarīgu Latviju un aizstāvēja konsolidētas nācijas – vienotas latviešu un krievu kopienas ideju Latvijā.

Ne visi Atmodas mērķi tapa sasniegti, taču rakstnieka Vladlena Dozorceva ieguldījums Latvijas mūsdienu vēstures nozīmīgākās lappuses rakstīšanā paliek neizdzēšams.

KM Īpašais atzinības raksts Siguldas Opermūzikas svētku organizatoram Dainim Kalnam 75 gadu jubilejā par ievērojamu un ilggadēju ieguldījumu Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku izveidošanā un rīkošanā, kā arī nozīmīgu devumu Latvijas kultūrtelpas stiprināšanā un attīstībā.

Mēdz teikt, ka mīlestība gāž kalnus. Bet mēs zinām, ka operas mīlestība spēj Kalnus arī celt. Katrā ziņā Siguldas Opermūzikas svētku „tēvu” Daini Kalnu operas mīlestība ir iedvesmojusi un cēlusi patiesi lielam un cēlam un nozīmīgam mērķim, kuru viņš, neraugoties uz grūtībām un pārbaudījumiem, kas bijuši ceļā uz to, spējis īstenot nu jau 27 reizes.

Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki ir kļuvuši par Siguldas kultūras dzīves un kultūrtelpas zīmolu, ik vasaru padarot Siguldu par daudzu opermīļu Meku, kurā sagaida tikšanās ar izcilām un uzlecošām pasaules operas zvaigznēm, īpaši svētkiem veidotu – gan labi zināmu, gan nepamatoti piemirstu – operu iespaidīgi iestudējumi, kas pacilā un garīgi apskaidro svētku apmeklētāju sirdis.

Taču Siguldas Opermūzikas svētki ir atstājuši paliekošu iespaidu ne tikai uz Siguldu, tie ir arī nozīmīga Latvijas mūzikas un kultūras daļa. Šie svētki ir iespēja jaunajiem Latvijas opermūzikas talantiem (solistiem, mūziķiem) sevi parādīt uz “Jauno Zvaigžņu” skatuves. Tādēļ, pateicoties svētkiem, pa šiem gadiem izaugusi izcila latviešu operas mākslinieku paaudze.

Un vēl – Siguldas Opermūzikas svētki ir izaudzinājusi jaunu opermīļu paaudzi, piesaistot šai brīnišķīgajai mūzikas jomai jaunus klausītājus.

Dainis Kalns savā jubilejas gadā ir atzinies: „Viss balstās uz iedvesmu, enerģiju un ticību. Iedvesmas man netrūkst, bet enerģija iet mazumā. Mans stimuls ir jaunas operas klausītāju paaudzes sagatavošana. Operas publika pamatā ir sirmgalvji, bet uz Siguldas opermūzikas svētkiem nāk daudz jauno ģimeņu. Tā ir viena no manām misijām, kāpēc turpinu rīkot šos svētkus.”

Īpašais Kultūras ministrijas Atzinības raksts par izcilu ieguldījumu Latvijas mākslā un sasniegumiem starptautiskā kontekstā piešķirts gleznotājai Maijai Tabakai, kura tiek godināta arī nupat apritējušajā 80 gadu jubilejā.

"Reti kurš var teikt, ka glezniecība ir viņa dzīve. Maija Tabaka tā ir teikusi un to apšaubīt nevar neviens, kas kaut nedaudz pietuvojies viņas mākslai. Maijas Tabakas glezniecība ir krāšņa, brīžiem pat galvu reibinoša, jo mākslinieces fantāzija ir neierobežota, tai sekot ir interesanti, brīžiem pat neiespējami, tad atliek tikai paļauties un noticēt. Viņas audeklos saplūst diena ar nakti, mijas gadsimti un zemeslodes platuma grādi, tajos ir skumjas, smeldze, bezgalīgs prieks un mīlestība, gleznās pulsē visplašākā emociju gamma," rakstīja mākslas zinātniece Anda Treija, piesakot Maijas Tabakas jubilejas izstādi galerijā "Daugava".

Visu laiku populārākā latviešu gleznotāja Maija Tabaka jau vairāk kā 40 gadus bauda nemainīgu viņas talanta cienītāju mīlestību. Izaicinoši sveša latviešu glezniecības septiņdesmito gadu valdošajām tendencēm, viņas māksla saglabā savrupas parādības oreolu arī šodien.

"Savu, neatkarīgu, glezniecības stilu māksliniece izveidoja 1970. gados, kad parādījās viņai tik raksturīgās daudzfigūru kompozīcijas ar galveno varoņu portretējumiem, detalizētu vides, interjera un kostīmu attēlojumu. Viņas gleznu varoņi personificēja jaunā laikmeta urbāno kultūru un demonstrēja to, ko rūpīgi slēpa oficiālā māksla- interesi par privāto pasauli un sociālu eskeipismu. Maiju Tabaku interesēja jauni indivīdi, kas bija pilnīgi sveši valdošās ideoloģijas ideāliem, un kurus drīzāk vilināja Rietumu kapitālisma sasniegumi roka un džeza mūzikā, jaunā dizainā, arhitektūrā, mākslā un neapšaubāmi modē. Maijas Tabakas gleznu tēliem bija raksturīgs glamūra ārējais spožums, no kino aizgūts paņēmiens - īpaši izgaismotas sejas, īpašie kostīmi, inscenētās ireālās situācijas, daudzo realitātes slāņu vienlaicīgais atainojums.

Panākumi sasniedza Maiju Tabaku negaidīti ātri, un vispārliecinošākie tie ir starptautiskā kontekstā. Šeit ierindojama viņas dalība 40. Venēcijas biennālē, uzvara Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta DAAD (Deutscher Akademischer Austausch Dienst) stipendiātu konkursā (1977), kuru vērtēja tā gada Kaseles Documenta žūrija, arī draudzība un ilgstoša sarakstīšanās ar Fluxus grupas mākslinieku Volfu Fostelu un kustības aktīvistu, nozīmīgu figūru Rietumberlīnes mākslas struktūrās Valdi Āboliņu.

Māksliniece daudzkārt piedalījusies Latvijas mākslu reprezentējošās izstādēs ārzemēs (izstādē “Rīga - latviešu avangards" Berlīnē (1988), 3. Starptautiskajā mākslas skatē “20 reālisti no Padomju Savienības" Diseldorfā (1973) u.c.).

Maijas Tabakas darbi atrodas Valsts Mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Ludviga Modernās mākslas muzejā Ķelnē (Vācija), Berlīnes Nacionālajā galerijā (Vācija), Norton and Nancy Dodge kolekcija, Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejs, Rutgers University, New Brunswick / New Jersey / ASV, kā arī daudzās privātkolekcijās."
(teksts - no Rīgas Galerijas materiāliem M.Tabakas gleznu izstādei)

Īpašo KM Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu latviešu vokālās mākslas attīstībā un sveicienus 90. jubilejā saņēma operdziedātāja Laima Andersone-Silāre.

Laima Andersone-Silāre ir viena no visu laiku skanīgākajām un daudzpusīgākajām Latvijas klasiskās mūzikas dziedātājām. No 1960. līdz 1985. gadam viņa bija Latvijas Nacionālās operas soliste un 30 gadu (1960–1990) – docētāja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. 1960. gadā dziedātāja kļuva par Roberta Šūmaņa vokālistu konkursa diplomandi Berlīnē.
Laimai Andersonei-Silārei bija izcili labi kopta balss, pārpilna niansēm, ar kurām viņa varēja maigi glāstīt un varēja arī tā iešķelt mīlas liesmām, ka žilbināt žilbināja savus lieliskos partnerus – Jāni Zāberu, Kārli Zariņu, Miķeli Fišeru, Pēteri Grāveli, Guriju Antipovu un citus. Laimas Andersones-Silāres dziedājums, ko vērtējam skaņu ierakstos, nenoveco – tas nekļūst ne vecmodīgs, nedz neinteresants.
No Laimas Andersones-Silāres nozīmīgākajām operlomām jāatzīmē karjeras sākuma travesti – Kerubīno un Zībelis; iemīļotākās lomas – Karmena, kā arī Azučena pasaules klases duetā ar Jāņa Zābera Manriko tēlā. Lomu sarakstā arī kaislīgā un maigā Končakovna ar Jāni Zāberu kā Vladimiru, dzīvi apnikusī, bet joprojām garīga spēka pilnā Grāfiene operā "Pīķa dāma", plaša vēriena Marfa Musorgska operā "Hovanščina", fatāli vibrējošā, dramatiskā Dalila, traģiskā čigāniete Jūle Paula Dambja operā "Spārni", negantā, aktieriski spožā mis Begota izrādē "Spēlēsim operu "Mazais skursteņslauķis"" u. c.
Kamermūzikā Laimas Andersones-Silāres balss pieskārusies Franča Lista, Roberta Šūmaņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Ozoliņa, Arvīda Žilinska u. c. autoru dziesmām. Ieskaņojumu sarakstā ir arī tādi retumi kā poļu laikmetīgās mūzikas komponista Tadeuša Bairda bērnu dziesmas, Ģederta Ramana dziesmu cikls ar Jāņa Petera dzeju, dažs spiričuels, kas pārtapis par padomju solodziesmu, u. c.
60. un 70. gados Laima Andersone-Silāre dziedājusi tā saucamās estrādes dziesmas, un šajā jomā visciešākā sadarbība izveidojās ar Elgu Īgenbergu – atcerēsimies, piemēram, "Dziesmu par Rīgu" vai "Jaungada nakti", bet jo īpaši dziesmu "Labvakar", kuras parādīšanās Jaungada TV programmā padarīja jauno dziedātāju īpaši populāru. Kādu laiku šī dziesma radio skanēja vismaz reizi dienā.
Latvijas Radio fonotēka glabā bagātu Laimas Andersone-Silāres ieskaņojumu klāstu izvērstas formas darbos – te nosauksim Jurjānu Andreja "Līgojiet, līksmojiet", Jāņa Mediņa apjomīgās "Solveigas vēstules Pēram Gintam" ar Elzas Ķezberes dzeju, Imanta Kalniņa oratoriju "Rīta cēliens" ar fascinējošo solo epizodi "Sīks rasas piliens". Par vienu no saviem mīļākajiem komponistiem dziedātāja sauc Gustavu Māleru; Radio arhīvs glabā ļoti skaistu Mālera "Dziesmas par zemi" ierakstu, kas tapis Leona Reitera vadībā. Māleru Laima Andersone-Silāre dziedājusi arī ar Ļeņingradas orķestriem. Runājot par karjeru toreizējās Vissavienības mērogā, kādā intervijā tiek nosaukta Bēthovena Devītā simfonija Kirila Kondrašina vadībā, un šie ir tikai daži pieturpunkti dziedātājas notikumiem bagātajā karjerā.
Īpaša nozīme Laimas Andersones-Silāres radošajā mūžā ir Marģera Zariņa mūzikai – atcerēsimies tumšādaini ekspresīvo oratoriju "Mahagoni", kas guva lielus panākumus vieskoncertos Maskavā, ciklu Carmina antica, indiešu dziesmas, spāņu dziesmas un kā ikonu, protams, izcelsim diriģenta Edgara Tona vadībā ieskaņoto Marģera Zariņa "Partitu baroka stilā", kuras fināls ir Laimas Andersones-Silāres muzikālā vizītkarte.
Kādā radiointervijā Laima Andersone-Silāre stāsta, ka bērnībā vēlējusies kļūt par agronomi vai veterinārārsti. Pēc Otrā pasaules kara strādājusi Valsts Bankā, kur bijis dāmu vokālais ansamblis. Veiksmīgi nodziedāts solo kādā ansambļu skatē bruģējis ceļu uz Jelgavas mūzikas vidusskolu, kur Laima mācījās pie Hertas Štrauses, un pēc tam uz Valsts konservatoriju, kur topošās solistes mentors bija Eduards Miķelsons. 1960. gadā vienlaik ar Jāni Zāberu un Guriju Antipovu Laima Andersone-Silāre kļuva par LNO solisti. Pirmās lomas bija Zībelis un Klāra (Prokofjeva "Laulības klosterī"). Studiju gados pasniedzēji pareģoja, ka diez kāda Karmena no viņas gan laikam nesanākšot, taču drīz vien izrādījās, ka šis pareģojums ir kļūdains – Laimas Andersones-Silāres Karmena bija sastopama ne tikai Rīgā, bet arī Tallinā, Viļņā, Ļeņingradā un Maskavā.

(Teksts: "Lielā Mūzikas balva")

KM Atzinības raksts pasniegts teātra zinātniecei Silvijai Geikinai 80 gadu jubilejā par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas teātra vēstures pētniecībā.

Teātris ir Silvijas Geikinas mūža mīlestība kopš agras jaunības, kad viņa apguva aktiermeistarību pie latviešu teātra leģendas Eduarda Smiļģa. Tomēr ilgi viņa profesionālas aktrises statusā neaizkavējās, jo pameta skatuvi, lai uz teātri un tā leģendām lūkotos no tuva, taču cita rakursa. Latviešu teātris Silvijas Geikinas personā ieguva iejūtīgu, smalku un izprotošu šīs gaistošās mākslas procesu vērotāju, aprakstnieci un pētnieci ilgu gadu desmitu garumā. Arī no Eduarda Smiļģa nekur tālu viņa neaizgāja, kļūdama par vienu no izcilā režisora vārdā nosauktā Teātra muzeja dibinātājām un ilggadējām vadītājām. Mūža otrā pusē daudz paveikts, strādājot presē un vadot teātra nodaļu laikrakstā Literatūrā un Mākslā , par ko liecina apraksti, apceres, recenzijas, raksti par teātra mākslas jautājumiem un intervijas ar aktieriem. Ar laiku raksti un intervijas pāraug izciliem aktieriem un aktieru dzimtām veltītās grāmatās Un nu – jau šajā gadsimtā – Silvijas Geikinas izkoptā profesionālā meistarība un plašās un dziļās zināšanas ir ļāvušas aizpildīt būtiskus robus latviesu teātra vēstures ēkā ar apjomīgiem pētījumiem – monogrāfijām par Jaunatnes teātri un Daugavpils teātri. Gadi nav mazinājuši, bet pat kāpinājuši darba sparu un astoņām Silvijas Geikinas grāmatām pievienosies vēl kāda.

Kolēģe Silvija Radzobe par vārdamāsu izteikusies trāpīgi: ”Silvijas rūpīgais un apjomīgais darbs, izzinot arhīvus, preses materiālus, atmiņas, no pazušanas vēstures tumsā paglābis desmitiem mākslinieku – aktieru, scenogrāfu, režisoru, dramaturgu. Neapšaubāmi vajadzīgs un svētīgs darbs!”

KM Atzinības raksts pasniegts mākslas zinātniecei Elitai Grosmanei 70 gadu jubilejā par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas mākslas vēstures pētniecībā.

Neapšaubāma autoritāte Latvijas mākslas vēsturnieku un pētnieku aprindās – viena no Latvijas arhitektūras, mākslas vēstures un teorijas erudītākajām pārzinātājam, mākslas vēsturniece, kas apguvusi avotus ne tikai Baltijā, bet arī vairakās Eiropas mākslas vēstures pētniecības institūcijās – tāda ir Elita Grosmane. Pašas izvēlētajā pētniecības laukā viņa ir iedziļinājusies senos kultūrslāņos, jo viņas tēmas ir viduslaiku un baroka laikmeta arhitektūra un tēlniecība Latvijā un Baltijā, kā arī ikonogrāfija.

Elita Grosmane ir Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece, izveidotāja un ilggadēja vadītāja, viņas kā zinātniskā redaktora aprūpē ir arī žurnāls “Mākslas Vēsture un Teorija” un jo daudzi mākslas vēsturei veltīti i\zdevumi un elektroniskie resursi. bijusi un joprojām ir jaunā mākslas vēsturnieku un teorētiķu audze

Pētījumi par Kurzemes baroka koktēlniecību, Seno Jelgavu, Rīgas Domu gadsimtu gaitā un citi apliecina arī Elitas Grosmanes rūpi par tā kultūrslāņa biezumu, kas veidojas Latvijas sabiedrības apziņā. Viņai ir svarīgi uzrunāt ne tikai šauru pētnieku loku, bet dot izpratni arī Latvijas sabiedrībai par mūsu eiropeiskās identitātes saknēm, unikālā arhitekturas un makslas mantojumu vērtībām un celt mūsu pašapziņu. Elitas Grosmanes devums ir pelnīti novērtēts gan ar pašmāju, gan starptautiskām atzinības balvām.

KM Atzinības raksts pasniegts gleznotājai, grafiķei un grāmatu ilustratorei Mārai Rikmanei 80 gadu jubilejā par nozīmīgu devumu Latvijas mākslā.

Grafiķes un gleznotājas Māras Rikmanes devums Latvijas mākslā ir daudzveidīgs. Viņa zināma kā izcila grāmatu ilustratore, kuras rokraksta izsmalcinātās līnijas padara atpazīstamas viņas grāmatu grafikas. Veidot ilustrācijas māksliniece sākusi jau 15 gadu vecumā, vēl mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kad piedāvaja ilustrācijas žurnālam Bērnība. Māras Rikmanes pūrā ir vairāk nekā 120 ilustrētu grāmatu – galvenokārt daiļliteratūras darbu – to skaitā ir Dantes „Dievišķā komēdija”, Sofokla, Vailda, Bodlēra, Tolstoja, Turgeņeva, Gogoļa darbi, dzejnieku Austras Skujiņas, Lijas Brīdakas, Egila Plauža u. c. dzejoļu krājumi, Māra Rikmane ir arī vairāku simtu gleznu un grafiku autore. Jaunajos laikos izveidojusi savu oriģinālu glezniecības stilu – Art-Deko XXI un atradusi sevī arī literātes un dzejnieces talantu.

Pati par sevi Māra Rikmane saka: „Mana māksla ir kā vēdeklis, tā aptver plašu emociju gammu un tēmu loku no humora, sašutuma, sarkasma un asarām līdz ezotēriskai mītu un eņģeļu pasaulei.” Viņu saista mūžīgās vērtības. Jubilejas gadā radošās iedvesmas avoti saplūduši kopā arī dzejas grāmatā ar zīmīgu nosaukumu “Viens Visā, Viss Vienā”.

KM Atzinības raksts pasniegts māksliniecei Agijai Stakai par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas grāmatu ilustrāciju jomā.

Māksliniece, grāmatu ilustratore Agija Staka darbīgi un radoši turpina to tradīciju latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanā, ko aizsākusi leģendārā, daudzu paaudžu bērnu iemīļotā māksliniece Margarita Stāraste, proti – radot savu īpašu pasaku tēlu pasauli – koši krāsainu, mīļu, sirsnīgu, aizkustinošu, labestīgu.

Agija Staka pelna patiesu apbrīnu, jo turpat 30 darba gados viņas ilustrēto grāmatu skaits, no kurām vairums ir grāmatas bērniem, tuvojas diviem simtiem. Māksliniece ir uzticīga arī savai izdevniecībai Zvaigzne ABC, ar kuru saistīta kopš 1991. gada. Neraugoties uz intensīvo darba režīmu, Agija Staka labprāt tiekas ar bērniem visā Latvijā, stāstot par savu darbu un rosinot mīlestību uz grāmatām un lasīšanu. Līdzīgi Margaritai Stārastei viņa izmēģinājusi arī pati rakstīt grāmatas.

Agija Staka strādā daudz, rūpīgi iedziļinoties, izpētot un, vajadzības gadījumā, iesaistot kā palīgus un modeļus arī pašas dēlus. Tā kā mākslinieces radošais ceļš vēl tikai pusē, Agijai Stakai ir iespēja kļūt par visražīgāko bērnu grāmatu ilustratori Latvijā.

Viņa pati saka: "Ja kāds man pareģotu, ka līdz mūža galam uzzīmēšu vēl 100 grāmatas, būtu vīlusies, ka nekas īpašs mani vairs negaida. Sak', zīmēšu, kamēr nokritīšu. Bet, ja kāds man teiktu, ka vairs neuzzīmēšu itin neko, ka varu būt brīva, uz līdzenas vietas nokristu beigta. Aiz šausmām."

KM Atzinības raksts piešķirts dzejniekam un atdzejotājam Leonam Briedim - par izcilu ieguldījumu Latvijas literatūrā un kultūrā.

Tas Latvijas kultūras lauks, ko savos turpat 50 radošās darbības gados ir izkopis Leons Briedis, ir patiesi plašs un iespaidīgs. Ne tikai plašumā, jo tajā zeļ un zaļo dzeja, atdzeja, bērnu dzeja, dziesmu teksti ap 150 dziesmām, esejas, tulkojumi, bet arī dziļumā: jo viņa radošā devuma un izpētes saknes sniedzas latviešu un cittautu fokloras, latviešu un cittautu literatūras klasikas radītajos iespaidos un vēl dziļākos – mītiskās, arhetipiskās apziņas slāņos, kuros visas šīs tradīcijas sakņojas un savijas. Leons Briedis ir ne vien meklējis, bet ar saviem atradumiem allaž dāsni dalījies arī ar citiem, kļūdams par Latvijas kultūrā redzamāko 20. gadsimta izskaņas tautskolotāju, kultūrtrēģeri. Viņš ir tulkojis latviski nozīmīgus pasaules kultūras tekstus un izglītojis ieinteresēto sabiedrības daļu, piesaistot arī citus autorus un dāvājot intelektuālu maizi – žurnālos Grāmata, Kentaurs XX publicētajos un paša dibinātajā izdevniecībā Minerva izdevumos. Leona Brieža sarūpētais joprojām baro pēc dziļākām zināšanām alkstošos. Savā ražīgajā mūžā viņš neapstājas, aizvien atrodot un ejot jaunas takas. Nupat savā 70. dzīves gadā Leons Briedis ieminis svaigas pēdas arī latviešu prozā, pārsteidzot ar romānu „Vilcene un atraitnis”.

Literāta un tulkotāja devumu trāpīgi raksturojis Ilmārs Šlāpins: „Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss – apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus – ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem,”

Ministru kabineta (MK) Atzinības raksti:

MK Atzinības raksts piešķirts tekstilmākslinieces Edītei Pauls-Vīgnerei par izcilu radošo devumu Latvijas tekstilmākslas attīstībā.

Tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere ir spoža, spilgta un kā Spīdola mūžam radoši mainīga zvaigzne pie Latvijas tekstilmākslas debesīm. Jau kopš pirmās personālizstādes Rīgas pilī pirms 40 gadiem, ko vēl šodien daudzi atceras kā nebijušu notikumu, kad skatītāji stāvēja garum garā rindā ziemas salā, lai to redzētu. Edītes Pauls-Vīgneres izstādes allaž ir arī kā emocionāli dziļi uzrunājošas izrādes, ko viņa inscenē, būdama dramaturģe, režisore, scenogrāfe un aktrise vienā personā. Viena no izcilākajām Rūdolfa Heimrāta 20. gadsimta 70. gados iedibinātās Latvijas tekstilmākslas skolas pārstāvēm, viņa ir gan smēlusies radošus impulsus no tendencēm pasaulē, gan arī pati palīdzējusi tos veidot.

Ar neizsīkstošu radošu energiju un temperamentu, fantastiskām darbaspējām, krāsu un faktūru izjūtu apveltīta, Edīte Pauls-Vīgnere ir ieaudusi savu talanta spēku lielformāta gobelēnos un tekstilansambļos, kuri veido latviešu tekstilmakslas zelta fonda nozīmīgu daļu. Ejot līdzi laikam un atrodot sevi jaunās izpausmēs, māksliniece, pati karalienes tronī sēdēdama, šodien darina kroņus citiem.

Edītes Pauls-Vīgneres skolotājs, profesors Rūdolfs Heimrāts viņas pirmo personālizstādi atklājot, ir teicis viedus vārdus: „Ir svarīgi, lai māksliniekam būtu ko teikt. Kaut ko tādu, ko mēs vēl nezinām. Turklāt savu domu jāprot arī pateikt. Edītei ir ko teikt, un to viņa prot pateikt izcili. Viņai piemīt iekšējs spēks, dziļš pārdzīvojums, prāts un emocijas harmoniskā sabalsojumā. Tas ir viens veselums. Viņas gobelēni ir moderni, bet tajā pašā laikā mūžīgi. Tādu efektu rada īsta māksla.

Tādu mākslinieku kā Edīte Vīgnere nav daudz. Viņi būtu jāsargā kā reta dabas parādība, jo ar katru jaunu darbu paver mūsu pasauli plašāku, dziļāku, bagātāku.”

Literāts, skolotājs un sabiedriskais darbinieks Alberts Spoģis saņēma MK Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.

Bagātais un piepildītais literāta, skolotāja un kultūras darbinieka Alberta Spoģa mūžs ir bijis veltīts Latvijai un Latgalei. Viņa bagātais veikums ir spilgts apliecinājums tam, ka dzimteni mīlēt, tās labā ražīgi, auglīgi un no sirds visa mūža garumā strādāt var arī, dzīvojot tālumā, saglabājot tradīcijas un nodrošinot pēctecību.

Alberts Spoģis Minsterē sekmējis Latgales Pētniecības institūta, Latgaļu izdevniecības, Andryva Jūrdža fonda un latgaliešu literatūras un kultūras materiālu krātuves "Latgaļu sāta" izveidi Minsterē.

Visus trimdas gadus A. Spoģis bija latgaliešu grāmatizdevēja Vladislava Lōča līdzgaitnieks. Pēc V.Loča nāves 1984. gadā viņš kļuva par Latgaļu izdevniecības vadītāju. Tās aprūpē iznākušas 140 grāmatas, žurnāls "Dzeive", avīze "Latgolas Bolss", "Tāvu zemes kalendars". Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ar Alberta Spoģa rūpem un gādību uz Latgali pārveda visas trimdā izdotās latgaliešu grāmatas. Īpašs ekspresis 3 tonnas lielo grāmatu kravu izvadāja pa Latgales skolam un bibliotēkam

Andris Vējāns grāmatā Latgales rakstu gaisma Albertu Spoģi metaforiski un trāpīgi raksturojis kā Latgales balsi Eiropas labirintos. Kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile pievienojis vēl citus atbilstošus apzīmētājus: darbības daudzveidis, nerimtīgs kultūras strādnieks, viens no visenerģiskākajiem tiltu cēlējiem un ceļu bruģētājiem starp trimdas un Latvijas latviešiem.

animācijas filmu režisore, scenāriste un producente Roze Stiebra par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas zīmētās animācijas tradīcijas izveidē un attīstībā.

Roze Stiebra ir latviešu animācijas ciltsmāte, ne trausls kāts, bet stingra augšupvedoša vertikāle, kas šodien par Latvijas animāciju kā spēcīgu nozari ar savu raksturu un tradīciju ļauj runāt starptautiskā un pasaules mērogā.

Režisore ir teikusi: "Nepazīstu neko skaistāku par bērna acīm. Tajās ir apslēpta gudrība, un vienmēr gribas to nosargāt." No bērnības jau daudzas paaudzes izaugušas, smeļot savu kultūras pārdzīvojuma pieredzi Rozes Stiebras radītajā pasaulē – latviskā kā dainas, labestīgā, poētiskā un muzikālā. Mūsdienu vizuālajā pasaulē ir svarīgi ļaut ieraudzīt spilgtās krāsās latviešu klasiku un dzeju, ētiskos pamatprincipus. Ir svarīgi mācīt atšķirīgu animācijas kino valodu no tās, ko piedāvā globalizētā mega industrija. Rozes Stiebras filmās, arī visjaunākajā – „Saule brauca debesīs” – lieliskā veidā apvienojas tradīcija ar mūsdienīgo. Tā ir brīnišķīga bezrobežu fantāzijas pasaule, kurā šķiļas un uguņo krāsas, sprāgst pumpuri un pārvēršas fantastiskos ziedos, aiznesot mūs citā brīnumu pasaulē. Taču pasaulē ir arī savi nezūdoši stingri ētiskie principi, kas māca atšķirt labu no ļauna un piepilda pasauli ar mīlestību.

MK Atzinības rakstu saņēma Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, kultūras un sabiedriskais darbinieks Guntis Gailītis par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras, pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskas valsts attīstībā.

Režisora Gunta Gailīša darbam vienmēr bijusi skaļa, tālu dzirdama balss un atbalss sabiedrībā – gan ar daudzajiem operu iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā un brīvdabas uzvedumos, gan arī, piemēram, izveidojot pirmajai latviešu operai „Baņuta” veltītu muzeju tās libreta autora dzimtajā vietā Zosēnos.

Taču kā runas vīrs ar skaņu un skanīgu balsi Guntis Gailītis patiesi ir īstajā vietā savā pašreizējā goda un sirds darbā – Rīgas Latviešu biedrības priekšsēža amatā. Te viņš pilnā mērā turpina labākās Rīgas Latviešu biedrības tradīcijas. Biedrības misija un gars viņam der kā uzlieti, un to viņš ir pierādījis, 2011. gadā pārņemdams smagā krīzē nonākušo biedrību un uzņemdamies tās vadību. Šajos gados ir izdevies gan pārvarēt krīzi un atgūt biedrības reputāciju, gan atbilstoši biedrības mērķiem veicināt Rīgas latviskās sabiedrības dzīvi, pilsonisko un patriotisko stāju, labdarību. Pierādot, ka Rīgai vēl aizvien ir tādi vīri, kā pirms pusotra gadsimta, kam rūp Rīga un Latvija, mūsu valsts valoda, kultūra, zinatne tautsaimniecība un sabiedrība. Pērn godam nosvinēta Rīgas Latviešu biedrības 150. jubileja, sagādājot tai īsti vērtīgu un vajadzīgu dāvanu – Likumu par Rīgas Latviešu biedrības namu, kas pasargās šo senču lielisko mantojumu nākotnē.

Ar pateicību pieminams arī tas darba lauks, ko Guntis Gailitis kopis kā Rīgas pieminekļu aģentūras direktors, rūpēdamies par mūsu nacionālo simbolu (Brāļu kapu, Brīvības pieminekļa ) atjaunošanu un uzturēšanu.

MK Atzinības rakstu saņēma Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Studiju programmu direktore Irēna Baltābola par nozīmīgu ieguldījumu augstākās izglītības jomā.

Lai arī jo daudzi kultūras jomā strādājošie pieder pie sabiedrības labi redzamās un atpazīstamās daļas, viena daļa paliek plašākai sabiedrībai neredzama un nepamanāma, lai gan bez šiem kultūras darbiniekiem Latvijas kultūras ēka nevarētu pastāvēt.

Šīgada jubilārei simtgadniecei – Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijai – tāda nemanāma, bet ļoti svarīga persona ir Studiju programmu direktore Irēna Baltābola, kuras rokās ir visas akadēmijas studiju programmas Viņas vadībā akreditētas visas studiju programmas, kuras šobrīd piedāvā JVLMA, līdz ar to viņai ir teikšana par tām zināšanām, kuras akadēmija piedāvā studentiem un ar kurām viņi dodas savās mūziķu gaitās, kaldinādami Latvijas kā mūzikas lielvalsts slavu.

Irēna Baltābola Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā strādā kopš 1971. gada, šobrīd lasa kursu „Izglītības vadība” un ir viena no kompetentākajām speciālistēm mūzikas izglītībā, kuras viedoklī ieklausās gan izglītības, gan citu valsts iestāžu vadība.

Paralēli pedagoģiskajam darbam no 1968.–2013. gadam Irēna Baltābola kā diplomēta kordiriģente bijusi aktīva koru vadītāja un virsdiriģente Saldus un Valmieras rajonos, strādājot ar Saldus jaukto kori Varavīksne un Valmieras vīru kori Imanta.

Irēna Baltābola allaž ir bijusi prasīga un atbildīga vadītāja, iejūtīga un atsaucīga kolēģe, zinoša darbiniece un gudra skolotāja.

MK Atzinības rakstu saņēma biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" par nozīmīgu ieguldījumu laikmetīgās teātra mākslas attīstībā, Starptautiskā Jaunā teātra festivāla "Homo Novus" izveidē un norisē.

Latvijas Jaunā teātra institūts savas pastāvēšanas 20 gados ir būtiski izmainījis Latvijas teātra ainavu, allaž mērķtiecīgi sekodams savai misijai – „paplašināt teātra radīšanas, izplatīšanas un uztveres robežas un veicināt daudzveidīgas, inovatīvas, atbildīgas un neatkarīgas profesionālās skatuves mākslas attīstību Latvijā.”

Ar nelieliem, bet jaudīgiem spēkiem, toties ar lieliem mērķiem un stingriem, neatkarīgiem principiem šī nevalstiskā un nekomerciālā projektu organizācija ir paveikusi milzu darbu, iepazīstinot un rosinot apgūt jaunu teātra valodu gan radošiem izaicinājumiem atvērtos Latvijas teātra profesionāļus, gan skatītājus, jo īpaši jauno paaudzi.

Savas darbības laikā Latvijas Jaunā teātra institūta komandai ir izdevies jūtīgi saredzēt un uztaustīt tendences pasaules teātra attīstības procesā, izveidot aktuālu un uzrunājošu vēstījumu, ar kuru nākt klajā Homo Novus festivālos. Festivālam izdodas raisīt tā apmeklētājos nemieru par procesiem, kas notiek pasaulē. Homo Novus ir ietekmējis ne tikai Latvijas mākslas pasauli, bet arī veicinājis kritiski domājošas un pilsoniski atbildīgas sabiedrības viedošanos Latvijā.

Latvijas Jaunā teātra institūtam ir lieli nopelni arī ceļot Latvijas teātra radošo meklējumu un panākumu līmeni pasu mājās, ik gadu aicinot starptautiskus ekspertus izvērtēt sasniegumus Latvijas teātra ainā.

Turklāt ar Latvijas Jaunā teātra institūta palīdzību Latvijas scenogrāfija ir atradusi redzamu vietu un guvusi panākumus, taja skaitā arī šogad, Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē.

 

 

 

 

 

Informāciju sagatavoja
Dace Vizule,
Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste
67330314, 29192298
Dace.Vizule@km.gov.lv