Arhitektūras un kultūras mantojuma nozares ir zaudējušas vienu no savām spožākajām personībām – arhitektūras doktoru, publicistu un pilsētplānošanas ekspertu Jāni Lejnieku (29.08.1951.-16.01.2026). Mēs kolēģi Jāni Lejnieku pazinām kā īpaši erudītu nozares speciālistu un vienmēr patīkamu sarunas biedru. Jānis bija ne tikai izcils profesionālis, bet arī dzīva Latvijas arhitektūras vēstures enciklopēdija, viņa saistošie stāsti par arhitektūru spēja ieinteresēt ikvienu.
Jāņa Lejnieka skatījums uz arhitektūru vienmēr sniedzās tālāk par atsevišķu ēku aprisēm. Viņu interesēja pilsētbūvniecība kā vienots, dzīvs organisms. Jāņa spēja saskatīt kopsakarības starp vēsturisko apbūvi un mūsdienu pilsētvides attīstības dinamiku padarīja viņu par neaizstājamu balsi diskusijās par Rīgas un citu Latvijas pilsētu nākotni.
Ievērojamu sava darba mūža daļu Jānis Lejnieks veltīja darbam Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Viņš palīdzēja aizstāvēt Rīgas unikālās vērtības visgrūtākajā brīdī, laikā kad attīstībā valdīja visatļautība un kultūras mantojuma nozare vēl nebija iekarojusi savu stabilu vietu. Viņš vienmēr izcēlās ar ieinteresētību, dziļu pietāti pret pagātnes liecībām un pragmatisku pieeju, atsaucīgi deva padomus sarežģītu kultūras mantojuma jautājumu risināšanā.
Viņa sapnis bija Arhitektūras muzejs. Arhitektūras muzejs Latvijā bija Jāņa ideja, mērķis un patiesā sirdslieta, kura tapšanai viņš rosināja sabiedrisko domu. “Vai Latvijas arhitektūrai vispār vajadzīgs muzejs”, ieceres iniciators rakstīja 1992. gadā (Pārdomas neesoša muzeja lietā // Māksla, Nr. 5/6). Taču tobrīd viņa lolojums jau bija tuvu īstenošanai. 1994. gadā ar divu arhitektu – kultūras ministra Jāņa Dripes un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Jura Dambja – atbalstu muzejs pārvaldes paspārnē tika oficiāli dibināts, un Jānis Lejnieks kļuva par muzeja pirmo direktoru. Arī tad, kad pēc aptuveni desmit gadiem amatā viņš šo posteni atstāja, saite ar savu garabērnu palika nesaraujama kā daudzu izstāžu kuratoram, konsultantam, jaunu krājuma materiālu gādātājam. Nu palicēju pienākums būs vētīt viņa paša mūža devumu, pievienojot klasiķu pulkam.
Jānis orientējās smalkās arhitektūras niansēs, spēja rast kompromisus starp saglabāšanu un nepieciešamo attīstību, viņš bija apveltīts ar asu prātu, dziļu humora izjūtu un talantu rakstīt. Caur žurnāla "Latvijas Architektūra" redaktora darbu un neskaitāmām publikācijām Jānis izglītoja gan profesionāļus, gan plašāku sabiedrību.
Jāņa Lejnieka sarakstītās grāmatas un pētījumi par Latvijas arhitektūras meistariem un pilsētbūvniecības procesiem paliks kā fundamentāls atskaites punkts nākamajām arhitektu paaudzēm. Viņa erudīcija nebija tikai sausi fakti – tā bija dziļa izpratne par telpu, laiku un cilvēku tajā.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Jāņa dēlam arhitektam Mikum Lejniekam, draugiem, kolēģiem un visiem, kam bija gods viņu pazīt.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula, Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes kolektīvs un arhitekts Juris Dambis.