Ir iznācis un 22. maijā savus atvēršanas svētkus piedzīvo jauns Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja keramikas katalogs “Podniecība Vidzemē. Lejasciema podnieks Gustavs Ozoliņš.”
Izdevums ir par 19. gs. nogales un 20. gs. sākuma Vidzemes podniecību, kurā iekļaujas Lejasciema “Čipatu” māju podniekmeistra Gustava Ozoliņa dzīvesstāsts. Kataloga “Podniecība Vidzemē. Lejasciema podnieks Gustavs Ozoliņš” pamatā ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā esošā Gustava Ozoliņa kolekcija – vairāk nekā 170 priekšmeti un ceplis ar visu tā iekārtojumu, kas papildina mūsu zināšanas par 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma podniecības pieredzi, parāda tā laika amatnieku darināto un lietoto priekšmetu daudzveidību. Krājuma sastādītāja un teksta autore Mg.art. Eva Grīnberga, priekšvārda autors Dr.hist. Mārtiņš Kuplais, mākslinieks Mārtiņš Plotka.
Kopš 1968. gada Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzejā atrodas no tagadējā Gulbenes novada Lejasciema pārvesta un uzstādīta 1870. gados celtā podnieku darbnīca-ceplis "Čipati". "Čipatus" ir cēlis podnieks Sīmanis Ozoliņš, kura amatu turpināja viņa dēls Gustavs Ozoliņš. Muzejā podnieka darbnīca iekārtota tāda, kāda tā bijusi 20. gs. 20.–30. gados, un ir pieejama apskatei, bet Gustava Ozoliņa darinātie trauki atrodami Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja keramikas kolekcijā.
Gustavs Ozoliņš (1866 – 1942) 19. gs. beigās un 20. gs sākumā dzīvoja un strādāja Vidzemē – Lejasciemā “Čipatu” mājās. Tā kā nelielais zemes gabaliņš (ap 1,5 ha) nevarēja nodrošināt ģimeni ar iztiku, „Čipatu’’ māju saimnieks nodarbojās ar podniecību, darināja saimniecībā lietojamos traukus, krāsns podiņus, vāzes un rotaļlietas, ko arī realizēja vietējos tirgos. Podnieks bija ļoti radošs, Lejasciemā pazīstams gan ar dažādu amata prasmju jauninājumu ieviešanu, gan dažādu podnieka autortehniku radīšanu.
Gustavs Ozoliņš darināja dažāda lieluma bļodas (tās sauca pēc cenas – par pusotras kapeikas, divkapeiku, trīskapeiku un pieckapeiku bļodām), špilkumiņus – mazas abpusēji vāpētas bļodiņas ar stāvām maliņām, piena podus, ievārījuma jeb burku podus ar atliektu augšmaliņu, koniskas un vēderainas krūzes ½ – 5 l tilpuma, kafijas krūzītes, vāzītes un retāk – lielās maizes bļodas. Saviem traukiem podnieks deva arī nosaukumus, piemēram, smukā bļoda, arāja krūze, caurā bļoda, ko lietoja biezpiena atsūkalošanai, u.c.
Trauku rotāšanai Gustavs Ozoliņš izmantoja metodes, kas bija oriģinālas un resursu ziņā pieejamas. Pārsvarā tie bija augu valsts materiāli (lapas) apvienojumā ar tai laikā pieejamiem krāsu pigmentiem. Piemēram, viena no Gustava Ozoliņa autortehnikām bija tāda, ka vieglā ziepjūdenī tika iejaukts krāsas pigments – zaļš, zils vai melns. Izvirpotu, izžuvušu trauku pārklāja ar baltmālu (angobu). Traukam, vēl mitrajam esot, vienā vai vairākās vietās piedūra krāsainajā ziepju šķīdumā iemērktu otiņu. Mitrumam izplūstot, krāsas pigments veidoja abstraktus zīmējumus, kas atgādināja sūnu, krūmu vai koku siluetus. Visbiežāk šādā tehnikā tika rotāti izmēros nelieli priekšmeti tādi kā krūzītes, bļodiņas, pelnu trauki un arī suvenīru krūzes, bet pa retam arī kāda lielāka bļoda.
Otra Gustavam Ozoliņam raksturīga trauku rotāšanas tehnika ir dažādu augu lapu izmantojums. Proti, izvirpotam, nedaudz apžāvētam māla traukam ar slapju māla putriņu (šligeri) pielīmēja izvēlētās augu lapas. Kad lapa apžuva, trauku pārlēja ar baltmālu, bet, kad baltmāls izžuva, lapu noplēsa. Lapas vietā palika tumšs auga atveids. Pēc tam trauku pārklāja ar caurspīdīgo vāpi un apdedzināja podnieka ceplī. Lapas atkarībā no gadalaika tika līmētas vai nu zaļas, vai sažāvētas (no herbārija, kuru izmantoja ziemas periodā un pavasarī).
Ozoliņa darinātie trauki bija zināmi, kā izturīgi, kvalitatīvi un piemēroti ikdienas lietošanai, tāpēc tuvākā apkārtnē tie bija ļoti pieprasīti.
Katalogu “Podniecība Vidzemē. Lejasciema podnieks Gustavs Ozoliņš” var iegādāties Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Kataloga cena muzejā 7 eiro.
Papildu informācija:
Līga Rimšēviča
Komunikācijas projektu vadītāja
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Tel. +371 29422779