Vakar izziņota 74. Berlīnes Starptautiskā festivāla oficiālā programma, un filmu studijā “Mistrus Media” veidotā režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma “Marijas klusums” pasaules pirmizrādi piedzīvos 18. februāra vakarā.
Filma “Marijas klusums” tiks demonstrēta Starptautiskā Berlīnes festivāla Foruma programmā, kurai atlasītas 30 filmas no visas pasaules. Festivāla paziņojumā teikts, ka Foruma programma šogad tikusi veidota, sadarbojoties visām festivāla sekcijām, lai šajā sociāli un politiski sarežģītajā laikā piedāvātu aizraujošu filmu izlasi.
“Atklāti un apņēmīgi strādājot ar kinematogrāfiskajām formām, mēs programmā vēlējāmies pārvarēt plaisu starp reālo pasauli, kurā dzīvojam, un kino, kas apzinās savu ietekmi uz sabiedrību. Viens no atlases virzieniem bija reģioni ārpus Rietumu kino industrijas centriem. Mēs meklējam pasaulīgas filmas, kas nenodarbojas ar pašreferenci, bet iesaistās sabiedrības dzīvē,“ tā par festivāla šī gada Foruma programmas sadaļu raksta tās mākslinieciskā vadītāja Barbara Vurma.
Festivāla programmētāji norāda, ka filmu izlase Foruma programmas filmās šogad ir atvērta pasaulei un vērsta vairāk pret skatītājiem, iepazīstina ar "cita veida varoņiem", savukārt režisora Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums” izcelta kopā ar tām programmas biogrāfiskām filmām, kuras ir krasā pretstatā klasiskajām varonības idejām, kas pazīstamas no kino kanona.
Filma “Marijas klusums” ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieku un upuri.
“Manuprāt, gan latviešu auditorijai, gan arī starptautiski Marijas Leiko dzīvesstāsts savā ziņā raksturo visu to, ko teorijas kontekstā mēdzam dēvēt par pasaules sajukšanu prātā, – periodu, kas aizsākās ar Pirmo pasaules karu, revolūciju Krievijā un Vācijā, pēc tam nāca autokrātisko, autoritāro režīmu veidošanās starpkaru periodā. Marijas Leiko personība izceļo cauri šiem laikiem dažādās valstīs, un ar savu pieredzējumu vai klātbūtni ļoti spilgti raksturo šo periodu. Tas varbūt arī ir galvenais – viņa kalpo par vēsturisku prizmu, caur kuru mēs varam ieskatīties šajos notikumos nevis šauri, no viena leņķa, bet izgaismot visu 20. gadsimta pirmo pusi ar visām raksturīgajām politiskajām peripetijām, kultūras peripetijām, arī vēsturiskajām katastrofām, kas tajā laikā notikušas”, tā režisors Dāvis Sīmanis intervijā NKC Berlīnes kino festivāla izdevumā “Baltic Films”.