Augusta sākumā Alūksnes novadā Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta (LKA KMI) īstenotā projekta “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros” ietvaros notika arheoloģiskās izpētes darbi Indzera ezera Cepurītes salā. Izrakumus vadīja arheologs, projekta vadītājs un LKA KMI vadošais pētnieks Juris Urtāns. Izpēti nelielajā Cepurītes salā īstenoja spēcīga gan pieredzējušu, gan jauno arheologu komanda – Mārcis Kalniņš, Jānis Meinerts, Kaspars Markuss Molls, Mārcis Kļaviņš, Agnese Čakare un arheoloģijas maģistrantūras studente Karla Johanna Neimane (Neumann) no Mārtiņa Lutera Halles-Vitenbergas universitātes Vācijā.
Izvēli par labu izrakumiem Cepurītes salā noteica vairāki faktori. Jau 1983. gadā arheologs Māris Atgāzis bija atklājis, ka salā ir senas dzīvesvietas kultūrslānis. Projekta ietvaros 2025. gada pavasarī Cepurītes sala Indzera ezerā tika atkārtoti apsekota, kā rezultātā tika konstatēts, ka visu salu sedz blīvs kultūrslānis, savukārt, pie salas, ezera dibenā, tika atrasti divi veseli māla trauki un dzīvnieku kauli. Starp atrastajiem kauliem viens bija cilvēka kājas augšliels, kas ar radioaktīvā oglekļa metodi tika datēts ar m.ē. 578.–654. gadu.
Kā stāsta izrakumu vadītājs, arheologs Juris Urtāns: “Šogad Indzera Cepurītes salā 10 kvadrātmetru platībā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, ar zondējumiem pārbaudīta visa sala. Izrādījās, ka visu salu vienmērīgi klāj senajām dzīvesvietām raksturīgs, apmēram pusmetru biezs kultūrslānis, kurā bija daudz keramikas lausku, bet gandrīz nebija citu atradumu. Nirēji, izpētot ezera dibenu, konstatēja, ka senās cilvēka darbības liecības – šķelti un deguši akmeņi, dzīvnieku kauli, keramikas lauskas u.c. priekšmeti – atrodas aptuveni līdz 12 m attālumā no krasta. Tika atrastas vairāku podu apakšdaļas un lielākas trauku lauskas.”
Paralēli arheologu darbam sauszemē tika veikti arī nelieli izrakumi zemūdens apstākļos 2,5 m dziļumā. Kopā ar arheologiem Agnesi Čakari un Kasparu Markusu Mollu zemūdens izpētes darbos piedalījās arī “Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācijas” nirēji Saulvedis Vārpiņš un Laimnesis Markūns, detalizēti apsekojot salas apkārtni un iegūstot vairākus zinātniski nozīmīgus senās keramikas atradumus. Juris Urtāns norāda: “Pirmo reizi Latvijas arheoloģijas vēsturē notika izrakumi zem ūdens! Ja ezera dibenā bija samērā daudz trauku lausku un dzīvnieku kaulu, tad tādus ļoti maz atrada pašas salas arheoloģiskajos izrakumos. Atrastā keramika pirmšķietami datējama ar m.ē. I g.t. 2. pusi; precīzāk to varēs pateikt pēc keramikas izvērtējuma un paņemto organisko materiālu radioaktīvā oglekļa analīzes. Kopumā salā un ap salu iegūtie atradumi ir raksturīgi un vienlaicīgi ar Vidzemes ezermītņu materiālu, kas attiecināms uz latgaļu konsolidēšanās laiku, proti, m.ē. I g.t. otro pusi, tomēr pie Indzera Cepurītes salas neatradām nekādas liecības par cilvēku dzīvošanu pāļu vai klāstu mītnēs. Patlaban grūti spriest, vai Indzera Cepurītes salas apmetne ir izņēmums sava laika cilvēku dzīvesveidā, vai arī tā ir savdabīgs senās apmetnes veids, kurā apvienotas ezermītnēm un tradicionālām apmetnēm raksturīgas īpatnības. Pagaidām līdzīgas cilvēku ilgstoši izmantotas senās dzīvesvietas Vidzemē nav konstatētas.”
Projekta pētījuma laikā Cepurītes salā konstatētas arī senākas – uz akmens laikmetu attiecināmas liecības. Jau 2025. gada pavasarī veiktajā apsekojumā tika atrasta krama šķila, kas varētu būt akmens laikmetā izmantots kasīklis. Šogad ezera dibenā tika atrasts no kaula izgatavots zivju šķēps lielāku zivju duršanai un medīšanai. “Tipoloģiski zivju šķēps attiecināms uz vidējo vai vēlo mezolītu (9.–6. g.t. p.m.ē.). Kaula zivju šķēps ezera dibenā varētu arī nebūt tieši saistīts ar salu, jo akmens laikmeta zvejnieki uz salas varēja nedzīvot, vien pie salas medīt zivis – Indzera ezers nav tik liels, lai nodrošinātu ar pārtiku kādu akmens laikmeta cilvēku kopienu,” stāsta Juris Urtāns.
Zīmīgs ir arī salas nosaukums – Cepurīte –, kas varētu būt radies saistībā ar salas formu – tā ir apaļa, ar labi nodalītu vidusdaļu, kas attāli varēja atgādināt cepuri. “Der atcerēties, ka arī vairāki Latvijas pilskalni tiek saukti par Cepures kalniem, ko teikas skaidro kā liecību, ka pilskalnus karotāji sabēruši ar cepurēm. Indzera Cepurītes sala pēc platības atbilst vidēji liela Latvijas pilskalna plakumam. Vēl atzīmējams, ka Indzera ezera krastā ir zināmi vairāki senkapi, kas hronoloģiski kopumā atbilst Cepurītes salas izmantošanas laikam, tomēr šķiet, ka Cepurītes sala nebija tik liela, lai tajā varētu dzīvot visi tie ļaudis, kas guldīti ezeram tuvējos kapulaukos. Tas nozīmētu, ka pie ezera jāmeklē vēl arī citas senās dzīvesvietas. Pārbaudot abas pārējās Indzera ezera salas – Liepu un Stradu salas –, tajās seno apmetņu kultūrslānis netika konstatēts,” norāda arheoloģisko izrakumu vadītājs.
Indzera Cepurītes salas pētījumi dod noteiktu pamatu rosināt salu iekļaut valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Projekts “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros” (Nr. lzp-2024/1-0542) tiek īstenots Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2024. gada atklātā konkursa ietvaros. Finansē Latvijas Zinātnes padome.
Vairāk informācijas par projektu
Informāciju sagatavoja:
Ieva Vītola
LKA KMI vadošā pētniece,
“Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros”
projekta koordinatore
ieva.vitola@lka.edu.lv