Lailas Pakalniņas jaunākās filmas “Es domāju par kaķi” nacionālā pirmizrāde notiks 20. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” - tā iekļauta Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursā.
Starptautiski atzītās latviešu kino režisores Lailas Pakalniņas jaunākā spēlfilma “Es domāju par kaķi” (Latvija, 85`) savu pasaules pirmizrādi nosvinēja 2025. gada nogalē, 13182 km attālumā no Latvijas – “Mar del Plata” starptautiskajā kinofestivālā Buenosairesā, Argentīnā, filmas veidotāju joka pavadīta - “mūsu filma no miskastes nokļuva A klases filmu festivālā”.
Kā stāsta pati režisore: “Nē, mēs pa miskasti nerakņājāmies. Un tomēr atkritumu konteiners šajā stāstā ir iesaistīts - pie Ginta Bērziņa nonāca maisiņš ar 1960.-80.gados eksponētiem fotonegatīviem (36 kastītēm), kas tika atrasts pie miskastes. Nolikts tur, lai pazustu uz visiem laikiem. Bet nepazuda.”
Lailas Pakalniņas un kinooperatora Ginta Bērziņa rokās iznīcībai lemtie fotonegatīvi mazpamazām apauga ar stāstiem, atspoguļojot autoru sajūtas par atrasto dzīves un laikmeta nospiedumu, kurā nezināmi fotogrāfi fiksējuši savus un Latvijas dzīves momentus 20 gadu garumā. Tā kā filmas autoru rīcībā bija pašas filmiņas, nevis atlasīti veiksmīgākie kadri, tā bija unikāla iespēja ielūkoties šo nezināmo fotogrāfu pasaules fiksēšanas melnrakstā. Filma kā kino dzejolis ir veidota no ieskanētajiem negatīviem un no filmas veidotāju sajūtām, ko šīs “fotokļūdas” raisa.
Un tā - reiz, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, dzīvoja Antons. Viņam bija fotoaparāts, ar kuru viņš fotografēja visu ko: vistas, radus, draugus, autosacīkstes. Antonam bija dēls Raitis, kurš arī gribēja fotografēt. Kad Antons nomira, Raitis beidzot dabūja fotoaparātu un arī sāka fotografēt visu ko.