Šogad festivāla “Prozas lasījumi 2025” stāstu konkursam iesūtīts 121 stāsts. Konkursa devīze – jautājums “Kā tev iet?” – rosinājusi autorus reflektēt gan par personiskiem pārdzīvojumiem, gan par sabiedrības noskaņojumu. Tomēr, kā atzīst žūrija, šī gada iesūtīto darbu kopaina bijusi daudzveidīga un brīžiem arī pretrunīga.
Konkursa žūrijā darbojās Arno Jundze, Osvalds Zebris, Džena Andersone un Ilmārs Šlāpins, kuri rūpīgi izvērtēja katru darbu, meklējot tajos gan valodas spēku, gan oriģinālu skatījumu. Pēc ilgām diskusijām atlasīti 12 finālisti, kuru stāsti tiks atskaņoti festivāla pasākumos.
“Šogad daudzi konkursanti ņēmās tieši atbildēt uz konkursa devīzē uzdoto jautājumu – kā tev iet? Atbildes bija līdzīgas un vairāk atgādināja labi paveiktu meistardarbnīcas uzdevumu, nevis pilnvērtīgu stāstu,” norāda žūrijas priekšsēdētājs Arno Jundze. “Labā ziņa – potenciāls bija redzams ne vienā vien iesūtītajā tekstā, tomēr autoriem jāturpina strādāt un jāatrod savs ceļš uz literatūru. Uz iekļūšanu finālā konkurēja aptuveni 15 līdzvērtīgi stāsti, un žūrijai bija jāpieņem grūts lēmums. Paredzu, ka finālā uzvarēs autors vai autore, kurš vai kura rūpīgāk noslīpēs savu tekstu un pratīs to pasniegt ar lielāku iekšējo pārliecību.”
Arī Džena Andersone piekrīt, ka šogad autori bieži izvēlējušies tiešu un personisku pieeju:
“Vairākos iesūtītajos darbos atkārtojas tādi motīvi kā nestrādājošs lifts, bieži tiek pieminētas kaijas un kailgliemeži. Vairums autoru centušies nevis izvērst tematu, rakstot literāru darbu, bet gan dienasgrāmatiski vai anketas formā atbildēt uz konkursa jautājumu. Lasot tekstus, man bieži radās jautājums – labi, saprotu, bet kur ir stāsts?”
Savukārt Osvalds Zebris uzsver, ka daudzi autori vēlējušies reflektēt par konkursa tēmu, taču nereti pietrūcis stāstniecības vitalitātes:
“Daudzi autori savos tekstos centušies reflektēt par šī gada ‘Prozas lasījumu’ tēmu ‘Kā tev iet?’. Ir pārdomas par šī jautājuma zemtekstu – ‘nevienam taču patiesībā neinteresē, kā man iet!’ –, ir vēlme parādīt pasaulei, cik grūti man iet, taču reti gadās, ka šajos tekstos saskatāms dzīvs stāsts. Pārsvarā dominē izmisīga vientulība un kaut kāda kauna sajūta par būšanu pasaulē. Tomēr desmit procenti no 121 iesūtītā teksta – 12 stāsti – ir finālā, jo tie aizķer uzmanību tēmas, valodas vai galveno varoņu dēļ.”
Ilmārs Šlāpins piebilst, ka lielā dalībnieku skaitā izcelties nav vienkārši:
“Tik plašā konkursā žūrijai ir viegli apmaldīties, tāpēc labi, ja autors spēj pārsteigt – ar savdabīgu stilu, negaidītu sižetu, novatorisku leksiku vai gluži vienkārši ar labu valodu. No plašā dalībnieku klāsta mēs izvēlējāmies tos, kuri spēja izcelties un brīžiem pat aizkustināt.”
12 finālisti
- Anta Priedīte – “Slaktiņa dievi”
- Dace Bargā – “Kā man iet?”
- Evita Hofmane – “Nabassaite”
- Gusts Ābele – “Kamēr neatvelk aizkarus, viņš domā, ka ir nakts”
- Ieva Bite – “Stāsts Mums iet ļoti, ļoti labi”
- Ieva Melgalve – “Laimes atmazgāšana”
- Inga Pizāne – “Tēvs”
- Jaroslavs Priedeslaipa – “Gunča nemirst”
- Lea Vinks – “Labi”
- Lelde Jauja – “Apvainošanās ir izrāde, ko režisē skumjas”
- Lolita Tomsone – “Viens vīrs un viens vārds”
- Mārtiņš Pommers – “Balodis un tauriņš”
Finālistu lasījumi notiks 29. un 30. novembrī bārā “1983”, un pēc stāstu noklausīšanās žūrija lems par šī gada konkursa uzvarētāju. Uzvarētājs tiks paziņots festivāla noslēguma pasākumā un saņems 500 eiro balvu, kā arī iespēju nākamvasar uzturēties un strādāt Dubultu Rakstnieku namā.
Stāstu konkurss un lasījumi ir daļa no literārā festivāla “Prozas lasījumi”, kas katru decembri pulcē rakstniekus, tulkotājus un lasītājus, lai svinētu latviešu prozas daudzveidību un dzīvīgumu. Festivālā notiek autoru uzstāšanās, tikšanās ar lasītājiem, literāras diskusijas un tulkotāju lasījumi, veidojot platformu gan pieredzējušiem, gan jaunajiem autoriem.