Publicēts ceturtais UNESCO globālais ziņojums “Pār|Veidot radošuma politikas”, kas sniedz padziļinātu pārskatu par kultūrpolitikas attīstības tendencēm un izaicinājumiem radošajās nozarēs visā pasaulē. Ziņojums balstīts vairāk nekā 120 valstu sniegtajos datos, analizējot tādus jautājumus kā digitālā vide un mākslīgais intelekts, globālā tirdzniecība, ilgtspējīga attīstība, mobilitāte, dzimumu līdztiesība un mākslinieciskā brīvība.
Ziņojums atklāj, ka arvien vairāk tiek apdraudēta mākslinieciskā brīvība un drošība. Joprojām pastāv tiesiskas represijas, cenzūra, uzmākšanās un iebiedēšana tiešsaistē, tikai 61 % valstu ir neatkarīgas mākslinieciskās brīvības uzraudzības institūcijas. Politiskā nestabilitāte, konflikti un piespiedu pārvietošana palielina riskus māksliniekiem un kultūras profesionāļiem, turklāt tikai 37 % valstu ziņo par īpašām aizsardzības iniciatīvām. Atbalsta mehānismi apdraudētajiem māksliniekiem joprojām ir sadrumstaloti un nepietiekami finansēti, savukārt digitālā uzraudzība un algoritmiskā aizspriedumainība turpina pieaugt.
Digitālā transformācija ir paplašinājusi piekļuvi radošajiem rīkiem, tirgiem un auditorijām, taču tā nav nodrošinājusi stabilus iztikas līdzekļus un ir pastiprinājusi nevienlīdzību. Digitālie ieņēmumi veido 35 % no veidotāju ienākumiem, kas liecina par strukturālām pārmaiņām, taču vienlaikus pieaug darba nestabilitāte, ienākumu svārstības un intelektuālā īpašuma riski. 63 % valstu atbalsta digitālās radīšanas programmas, tomēr pamata digitālās prasmes ir 67 % attīstīto valstu iedzīvotāju, bet jaunattīstības valstīs – tikai 28 %. Secināts, ka straumēšanas tirgus koncentrācija un nepārredzami satura atlases algoritmi marginalizē mazāk zināmus autorus, dodot priekšroku nelielai populārāko mākslinieku grupai. Digitālās vides uzraudzība joprojām ir nepietiekama, turklāt tikai 48 % valstu apkopo statistiku par digitālā kultūras satura patēriņu.
Ziņojumā norādīts, ka 85% aptaujāto valstu kultūras un radošās nozares iekļauj valsts attīstības plānos, taču tikai 56% nosaka konkrētus kultūras mērķus. Tiešais publiskais finansējums kultūrai joprojām ir ārkārtīgi zems – mazāk nekā 0,6 % no IKP, turklāt tas turpina samazināties.
Kultūras un radošajās nozarēs joprojām saglabājas dzimumu nevienlīdzība un diskriminācija. Sievietes joprojām ir ievērojami mazāk pārstāvētas uz tehnoloģijām orientētās nozarēs un digitālā satura veidotāju grupā ar augstākajiem ienākumiem. Politikas dokumentos sievietes joprojām bieži tiek pozicionētas kā kultūras patērētājas, nevis radītājas, tādējādi nostiprinot stereotipus, nevis tos mazinot. Samazinās to publisko institūciju skaits, kas uzrauga dzimumu līdztiesību mākslas jomā, kas liecina par institucionālā atbalsta vājināšanos.
Ziņojumā līdzās dažādu pasaules valstu piemēriem, ir iekļauti arī dati par Latviju. Par labās prakses piemēru atzīta Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, kurā apkopoti 3,8 miljoni digitalizētu grāmatu, objektu, filmu un citu kultūras materiālu no vairāk nekā 500 kultūras institūcijām.
Kultūras ministre Agnese Lāce uzsver, ka šis starptautiskais novērtējums ir nozīmīgs apliecinājums Latvijas ieguldījumam kultūras digitalizācijā, vienlaikus atgādinot par plašākiem uzdevumiem kultūrpolitikas attīstībā: “UNESCO ziņojums iezīmē izaicinājumus, ar kuriem šobrīd saskaras kultūras un radošās nozares. Īpaši nozīmīgs ir jautājums par drošību un mākslinieciskās brīvības nodrošināšanu pieaugošas politiskās spriedzes apstākļos un digitālās transformācijas kontekstā. Ziņojums arī uzsver, ka kultūras un radošajām nozarēm jāieņem daudz nozīmīgāka vieta valsts attīstības politikā. Kultūra un radošums nav pašsaprotami resursi – tie ir apzināti jāattīsta un jāstiprina. Tas nozīmē skaidru politisko atbildību: nodrošināt kultūras nozarei ilgtspējīgu finansējumu, stiprināt māksliniecisko brīvību un iekļaut kultūru valsts attīstības plānošanā.”
Savukārt Rūta Muktupāvela, kultūras ministres padomniece un Latvijas pārstāve UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai, norāda: “Lai izdzīvotu un attīstītos mūsdienu ģeopolitisko, demogrāfisko un vides krīžu apstākļos, mums nav citas izvēles kā domāt un rīkoties radoši. UNESCO ziņojums ne vien apliecina kultūras sektora nozīmi sabiedrības noturībā un tautsaimniecības izaugsmē, bet arī izceļ principus, kas palīdz katrai no ziņojuma tapšanā iesaistītajām 120 valstīm apzināties savas stiprās puses un izaicinājumus kultūras izpausmju daudzveidības nodrošināšanā. Protams, Latvijai ir pamats lepoties ar saviem sasniegumiem profesionālajās mākslās un kultūras digitalizācijas jomā, ko novērtē pasaule, taču vienlaikus vēl jāturpina ceļš, stiprinot māksliniecisko brīvību, veicinot radošo industriju attīstību un jo īpaši nodrošinot kultūras pieejamību sociālā riska grupām.”
Ziņojuma mērķis ir uzraudzīt UNESCO 2005. gada Konvencijas par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu īstenošanu, vienlaikus stiprinot pierādījumu bāzi pārdomātas, iekļaujošas un uz nākotni vērstas kultūrpolitikas veidošanai nacionālā un starptautiskā līmenī.
UNESCO globālais ziņojums angļu valodā
Par UNESCO
UNESCO (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization) ir specializēta Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūra, kas apvieno 193 valstis visā pasaulē savstarpējai sadarbībai izglītības, zinātnes, kultūras, komunikācijas un informācijas jomā, lai sekmētu mieru, sabiedrības labklājību un ilgtspējīgu attīstību. Latvija pievienojās UNESCO 1991. gadā, bet kopš 1994. gada izveidotā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija nodrošina UNESCO programmu īstenošanu Latvijā un rūpējas par Latvijas interešu un pieredzes pārstāvniecību UNESCO darbības jomās starptautiski.
Plašāk: www.unesco.lv un Facebook.com.
Informāciju sagatavoja:
Kitija Balcare,
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas komunikācijas konsultante
Mob. tālr. +371 29683396
E-pasts: k.balcare@gmail.com
Žanete Eglīte,
Kultūras ministres padomniece stratēģiskās komunikācijas, kultūras un radošā sektora jautājumos
Mob. tālr. +371 22460163
E-pasts: zanete.eglite@km.gov.lv