Likumprojekts "Par Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā Otro protokolu" izstrādāts, lai ratificētu Konvencijas Otro protokolu, kas vēl daudz plašākā tvērumā sargā nozīmīgus kultūras objektus un priekšmetus.
Konvencijas Otrais protokols paredz modernizētus un stiprinātus kultūras vērtību aizsardzības pasākumus, ņemot vērā starptautisko humanitāro tiesību attīstību pēc kultūras vērtību zaudējumiem konfliktos Balkānu valstīs 20. gadsimta izskaņā. Konvencijas Otrais protokols:
- paredz, ka pret kultūras vērtībām karadarbības aktu var veikt tikai, pamatojoties uz imperatīvu militāru nepieciešamību, un tikai tad, ja kultūras vērtības to funkcijas dēļ ir pārveidotas par militāru mērķi un nav citas praktiski iespējamas alternatīvas iegūt militāru priekšrocību, kas būtu līdzīga priekšrocībai, kuru sniedz karadarbības akta vēršana pret kultūras vērtību.
- ievieš jaunu pastiprinātās aizsardzības sistēmu kultūras vērtībām ar izcilu nozīmi cilvēcei (Konvencijas Otrā protokola 3. nodaļa), ja tās aizsargā valsts nacionālie tiesību akti un tās netiek izmantotas militāriem nolūkiem. Lēmumu par šādas pastiprinātās aizsardzības statusa piešķiršanu pieņem Komiteja kultūras vērtību aizsardzībai bruņota konflikta gadījumā, kas sastāv no ievēlētām Protokola dalībvalstīm.
- būtiski pastiprina atbildību par Konvencijas vai Konvencijas Otrā protokola pārkāpumiem, Konvencijas Otrā protokola 15. pantā nosakot piecus nopietnus pārkāpumus – noziedzīgus nodarījumus atbilstoši dalībvalsts nacionālajām tiesībām, par kuriem paredz individuālu kriminālatbildību, un pienākumu dalībvalstīm nodrošināt kriminālvajāšanu, dažos gadījumos piemērojot universālo jurisdikciju.
- tā normas tiek piemērotas gan starptautisku bruņotu konfliktu gadījumā, gan bruņotu konfliktu, kas nav starptautiski (Konvencijas 5. nodaļa), gadījumā, tādejādi būtiski paplašinot kultūras vērtību aizsardzības tvērumu.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis: “Karš un bez sirdsapziņas esošs agresors bruņotos uzbrukumos nešķiro mērķus. Tiek postītas cilvēku dzīves, iznīcinātas pilsētas. Aiziet postā vai tiek izlaupītas un par mērķiem izvēlētas arī kultūras vērtības, kuras visa civilizētā sabiedrība ir sargājusi paaudzēs. Līdz ar pievienošanos Hāgas konvencijas Otrajam protokolam par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā, mēs skaidri norādām, ka mūsu kultūras mantojumu sargā plašs starptautisku atbildību ietvars un mūsu vērtības ir nozīmīgs mantojums visas pasaules kontekstā.”
Saeima 2003. gada 6. novembrī pieņēma likumu "Par Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās Protokolu" (tas stājās spēkā 2003. gada 21. novembrī) par pievienošanos Konvencijai un tās 1954. gada 14. maija protokolam par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Konvencija veido pamata starptautiski tiesisko regulējumu kultūras vērtību aizsardzībai bruņota konflikta gadījumā. Tomēr Konvencijas sākotnējais tiesiskais regulējums neparedz pietiekami detalizētus mehānismus individuālajai kriminālatbildībai un pastiprinātai aizsardzībai. Kopš Konvencijas Otrā protokola pieņemšanas Hāgā, 1999. gada 26. martā tas ir kļuvis par plaši ratificētu instrumentu, kuram 2025. gada beigās bija pievienojušās 93 valstis, tajā skaitā, gandrīz visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis.
Bruņoto konfliktu dēļ arvien plašāk tiek izmantots ar Konvencijas Otro protokolu iedibinātais pastiprinātas aizsardzības statuss kultūras vērtībām, kas pieejams tikai protokola dalībvalstīm. Nozīmīgu skaits objektu pastiprinātas aizsardzības sarakstā iekļauti no Burkinafaso 2013. gadā, Ukrainas (2023.–2026. gadā), Libānas (2024.–2026. gadā) un Jemenas (2025. gadā). Otrajā protokolā paredzēto pieeju pieprasīt pastiprināto aizsardzību kultūras vērtību glabātuvēm 2025. gadā izmantojusi arī Igaunija (Igaunijas Nacionālajam muzejam un Igaunijas Nacionālā arhīva glabātuvei Noora Tatu, 2026. gadā).
Lai izpildītu Konvencijas Otrā protokola dalībvalstīm noteiktos pienākums Saeimā 2026. gada 19. martā (stājās spēkā 2026. gada 16. aprīlī) pieņemti grozījumi Krimināllikumā, kas to papildināja ar jaunu 78.1 pantu "Kultūras un nacionālā mantojuma apdraudēšana bruņota konflikta laikā", nosakot, ka par tādu vērtību, kas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem vai nacionālajiem tiesību aktiem atzītas par pastiprinātā aizsardzībā esošām kultūras vērtībām vai par kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļu, apdraudēšanu, tas ir, šīs vērtības padarīšanu par uzbrukuma objektu vai par šīs vērtības vai tās tuvākās apkārtnes izmantošanu militāru darbību atbalstam, pārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesības, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, un precizē Krimināllikuma 79. pantu "Kultūras un nacionālā mantojuma iznīcināšana, bojāšana un sagrābšana", nosakot, ka par tādu vērtību tīšu un prettiesisku iznīcināšanu, bojāšanu vai sagrābšanu, kas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem vai nacionālajiem tiesību aktiem atzītas par kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz divpadsmit gadiem.
Likumprojekta 2. pants paredz, ka Konvencijas Otrā protokola saistību izpildi koordinēs Kultūras ministrija un Aizsardzības ministrija.
Pastiprinātas aizsardzības kultūras vērtību saraksts pieejams Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ģeotelpisko datu sistēmā.
UNESCO Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā pieņemta Hāgā, 1954. gadā. Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai un tās mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. Konvencija balstās pārliecībā, ka jebkuras tautas kultūras vērtību izpostīšana nozīmē visas cilvēces kultūras vērtību zaudējumu.
UNESCO Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Tā aizsargā kultūras vērtības, piemēram, arhitektūras vai vēstures pieminekļus, arheoloģiskas vietas, mākslas darbus, manuskriptus, grāmatas un citus mākslas, vēstures vai arheoloģijas priekšmetus, kā arī zinātniskās kolekcijas neatkarīgi no to izcelsmes vai piederības.
Konvencijas dalībvalstis apņemas veidot aizsargājamā mantojuma elementu sarakstus un atbilstošus rīcības plānus, atzīmēt nozīmīgas ēkas un pieminekļus ar Konvencijas emblēmu, veidot īpašas vienības armijā, atbildīgas par kultūras mantojuma glābšanu.